decapitare

Možná hledáte decapitaré.

latina

sloveso

• 1. konjugace (a-kmeny)
• tranzitivní

etymologie

Předponou dē- odvozeno od substantiva caput — (hlava), nejpřesnější překlad by tedy vlastně byl "odhlavit". Srovnej francouzské décapiter, anglické decapitate, české dekapitovat. Způsobem tvoření dále srovnej německé enthaupten, novořecké αποκεφαλίζω příp. i anglické behead.

časování

Čas	Osoba	Aktivum	Pasivum
Infinitiv	–	dēcapitāre	dēcapitārī
Prézens sg.	1.	dēcapitō	dēcapitor
	2.	dēcapitās	dēcapitāris
	3.	dēcapitat	dēcapitātur
Prézens pl.	1.	dēcapitāmus	dēcapitāmur
	2.	dēcapitātis	dēcapitāminī
	3.	dēcapitant	dēcapitantur
Imperativ sg.	2.	dēcapitā!	–
Imperativ pl..	2.	dēcapitāte!	–
Imperfektum sg.	1.	dēcapitābam	dēcapitābar
	2.	dēcapitābās	dēcapitābāris
	3.	dēcapitābat	dēcapitābātur
Imperfektum pl.	1.	dēcapitābāmus	dēcapitābāmur
	2.	dēcapitābátis	dēcapitābāminī
	3.	dēcapitābant	dēcapitābantur
Futurum sg. (první)	1.	dēcapitābō	dēcapitābor
	2.	dēcapitābis	dēcapitāberis
	3.	dēcapitābit	dēcapitābitur
Futurum pl. (první)	1.	dēcapitābimus	dēcapitābimur
	2.	dēcapitābitis	dēcapitābiminī
	3.	dēcapitābunt	dēcapitābuntur
Konjunktiv imperfekta sg.	1.	dēcapitārem	dēcapitārer
	2.	dēcapitārēs	dēcapitārēris
	3.	dēcapitāret	dēcapitārētur
Konjunktiv imperfekta pl.	1.	dēcapitārēmus	dēcapitārēmur
	2.	dēcapitārētis	dēcapitārēminī
	3.	dēcapitārent	dēcapitārentur
Konjunktiv prézenta sg.	1.	dēcapitem	dēcapiter
	2.	dēcapitēs	dēcapitēris
	3.	dēcapitet	dēcapitētur
Konjunktiv prézenta pl.	1.	dēcapitēmus	dēcapitēmur
	2.	dēcapitētis	dēcapitēminī
	3.	dēcapitent	dēcapitentur

význam

1. setnout, stít, popravit useknutím hlavy, dekapitovat, gilotinovat

synonyma

1. carnificare, caput caedere

související

• dēcapitātiō
• dēcapitō
• dēcapitātīvus
• dēcapitābilis
• dēcapitātus
• caput
• decapitandus